Mana darba burtnīca.


 

Par darba attieksmi un kvalitāti.

Šodien devos uz IeM Pilsonības un Migrācijas lietu pārvaldi, pienācās laiks mainīt pilsoņa pasi. Takā nebiju pieteicies pa tālruni vai e-pakalpojumā, pārvaldes mājas lapa zināju ka nāksies gaidīt rindā no 1 līdz 2,5 stundām. Ko darīt iepriekšējo reizi pieteicos, taču veselība pateica ne, palika slikti ar sirdi un iecerēto nācās atlikt. Gadās, tad kad negaidi.
Šoreiz ari īpaši labi nebiju jūties, karstums trūkst gaisa. Kamēr nonācu uz 4 nodaļu domāju atvilkšu kājas, bet nekas atnācu. Uzvara!
Tiku iekša, 2 stāv. Saņēmu rindas kārts numuriņu. Ir 33. Bet radās šaubas vai paņēmu pareizo pases nomaiņai . Pajautāju infodienestam. Vāu , atšķirība no veciem laikiem …jūs paši zināt, vai nē ko jums vajag.. , dabūju pie klaigu skaidrojumu – ja vis pareizi gaidiet izsaukumu uz monitora. 100% pieaugums cilvēku apkalpošanā, paldies gandarīts.
Zāle diezgan pilna, taču sēd vietu vismaz 15-20, pasteigts. Ar maniem 130kg, un veselības problēmām, būtu slikti, ja būtu citādi. Atradu vietu pie gaisa dzesētāja un sāku gaidīt.
Stundas laika, neredzēju lai kāds no darbiniekiem, kaut no darba dienas sākuma jau bija pagāja 3 stundas, būtu kaut kur nozudis. Vai gājis pīpēt.
Kad pienāca rinda mani ļoti prasmīgi, bet kvalitatīvi, apkalpoja. Par to esmu ļoti pateicīgs un gandarīts, lai meitenēm veicās. Bet mani tas mudināja atmiņās.
Apbrīnojums, esmu bijis Vācija, Aviācijas komponentu izstrādes rūpnīcā. Berlīnes centrā. Tur arī, dzelzs disciplīna, cehos strādā 20-50 darbinieku, atkarība no procesa. Vietā no kurienes pārredzams vis, aizstiklota darba vieta meistaram (vai ceha priekšniekam). Katram darbiniekam atbilstoši ES prasībām, ir tiesības 1 reizi stundā, 15 minūšu pārtraukums. Taču tas nav PSRS laiku brīvais laiks visiem, nudien ne.
Kārais darbinieks, kurs grib pārtraukumu, uzpīpēt, iedzer kafiju, vai nokārtot dabiskās vajadzības , nāk pie meistara. Ja tas piekrīt, tad tiek atzilēts laiks kad viņš atstāja darba vietu, un kad atgraizās. Bet ne vairāk par tām pašām 15 minūtēm. Vienlaicīgi laiž tikai vienu, nav bara pīpēšana, vai kafijas pauze. Kaut gan ja runā par kafiju, lai darbinieki mazāk piepētu , rūpnīcas īpašnieki, katru darba dienu, piešķīra katram darbiniekam, 1 žetonu kafijas automātam ( met iekša vainu 2 Eiro, vai 1 žetonu) . Pusdienu pārtraukumā, vari iet ārpus rūpnīcas, vai uz specialo istabu, ar virtuves tehniku, traukiem, galdiem un t.l. Darbiniekiem, 1 Stundu pusdienu pauze, 1 reizi dienā. Vadībai un inženieriem, konstruktoriem,- jebkurā laika. Tas pats, viņiem attiecās uz ieeju, izeju rūpnīca. Tas gadījumos, ja pasūtījums, pārrunas, izmēģinājumi, testi, radošā iedvesmā, darba nepieciešamība. Loģiski visu kontrolē drošības dienests, un elektroniskās atslēgas.
Kas attiecās uz darba procesu, katra operācija ar mikroshēmām, tiek ierakstītas izstrādājuma pasē, kurš, ko, montēja, salicis, lodēja. Un tā, pase iet līdz galam, ar parakstiem un uzvārdiem. Kopija, tālāk ar detaļu, oriģināls uz arhīvu – mūžīgai glabāšanai.
Atceros toreiz, mums nezinot, rūpnīcā viesojas Vācijas Aizsardzības ministre. Mums par lielu pārsteigumu sanāca tikties. Bijām ļoti gandarīti, dzirdams novēlojumus Latvijai attīstībā, un apsveikumu, ka Latvija atgriezās Eiropas Valts kopienā. Samainījāmies ar vizīšu kartēm, un turpinājām savas sarunas. Brīnumu lietas, divi m…ki, un Vācijas ministre. Ne mēs braucām slēgt kādu nozīmīgo līgumu, ne mēs pārstāvējām kādu Latvijas lielo biznesu, mēs vien kāši meklējām problēmas risinājumu. Kādēļ Vācijas rūpnīcas izstrādājums, neiet kopā ar tās pašas Vācijas rūpnīcas, Japānas partnera produktu. Mums tas bija svarīgi, atrisināsim labi, ne, nu neko darīt. Bet kā sanāca, vāciešiem, prestiža lieta, mums iespēja atrast risinājumu. Es nezinu, cik dēļ tā, viņi izmeta naudas vēja. Zinu vienu, mēs pavadījām kopa laiku rūpnīca. Septiņas dienas, no 7 rītā, līdz 19.00-21.00,vakarā. Un tā, katru dienu. Strādāja visi vadošie inženieri, un vajadzīgās laboratorijas. Pēc tam, mūs veda uz pilsētu ar automašīnu, lai mēs redzētu pilsētu. Tad uz kādu krodziņu vakariņās. Pēc tam, dažas stundas gulēt uz viesnīcu.
No rīta atkal sanāksme, rūpnīcas vadība, inženieri, mēs, – atskaite par padarīto, apspriede, darbu plāns, un tā līdz bezgalībai, kamēr nebūs rezultāts. Vācieši, iesaistīja pat Japānas partneru firmas, Eiropas vice – prezidentu. Pēc izstrādājuma rūpnīcas kodiem noskaidroja, kas, kad, un kādām vajadzībām to ražoja. Un tad radās jautājums, kā, tas vispār varēja nonākt Eiropā. Izrādījās, tas paredzēts, vienas reizes pasākumam, un ļoti tālu no Latvijas. Un nekad, nav bijis paredzēts, ilgstošai izmantošanai. Un nav nekad domāts, savienojumam ar citām ierīcēm. Blamāža. Nācās pastāstīt caur kuru Latvijas dilleri, prece nonāca māsu rīcība, un kādas mūza garantijas, rakstiski mums deva. Bet tas cits stāsts. Varu tiek vienu, tā bija laba pieredze. Nav fakts ka kāds Lavījās pārdevies, patiešām ir pilnvarots pilna apjoma. Gadās ka lielo Brend tirgotājs, ieguvis tiesības, sniegt garantijas apkopi, NVS valstīs. Un Latvijas firma, īstenība ir Krievijas firmas veikals Latvijā. Tās garantijas apkalpē ir sekojošas, nodod preci, viņu pārsuta īpašniekam. Tas veic remontu vai apkopi, bet kaut pārdevies Latvijā un it kā, tiesības atdot preci jebkur Eiropas savienība, tā nav. Pārdevējam varbūt īpaša cena uz preci un garantijas tur kur viņš par to vainojās. Jābūt manīgam. Jājautā , un veltāms rakstiski pārdevēja tiesības. Savādāk var iebraukt rudzās.
Paldies Dievam, daudz ir mainījies. Šodien Balkānu valstis, ja nemaldos, no Višigrādas grupas, vinnēja tiesu. Par preces kvalitāti un cenas, atbilstību, Rietu Eiropas un Austrumu Eiropas valstīs. Domāju, tas ir tikai sākums.
Kas attiecās uz manu Vācijas pieredzi, varu pateikt vienu – super. Nekad līdz tam, nebiju redzējis tādu darba kultūru, teikšu atklāti man šādā rūpnīca nāktos plāni. Iedomājaties daudzstāvu ražotni , kur katru dienu kaut ko, lodē, savieno iekārtas, izmanto smērvielas, eļļās un t.t. Kur agregātus nemitīgi pārvieto no stāva uz stāvu. Jābūt kā mūsu rūpnīcas PSRS laikos, skaties nepaklab, ne nokrīt, ne nosmērējies. Garām. Pa nedēļu, neredzēju ne viena pleķa uz grīdām, ne kur, ne vienā cehā. Vienkārši nav. Visas grīdas, kur betons nokrāsotas un marķētas. Vai iet cilvēk vienu reizi dienā, vai brauc elektrokāra. Visiem ceļš marķēts. Kaut pie lifta, kaut pagrabā. Kur nebrauc tehnika, laminēta grīda. Bļāviens , man mājās nav visur. Kartotēkas stāvs, skapi no grīdas līdz griestiem. Lai būtu ērti no skapja dabūt dokumentus, fiksētās augšpuse, pārvietojamās trepes ar rokturiem. Lai nejauši trepju pēc, nezūd līdzsvars.
Cūcība, vai izsmēķu mētāšana izslēgta. Tas nenozīmē, ka kāds pīpētais, ir iedzīts pagrabā, vai uz ielas. Nudien ne, kurš pīpe ir tāds pats cilvēks. Viņam vienkārši ir jāiet uz citu telpu (istabu), ar logiem un dīvānu, galdu un kafijas aparātu, bet priekš pīpētajiem. Lūk tā.
Radošiem inženieriem, un vadības vīriem, var būt, bet nav obligāti, sava istaba (kabinets).
Bet tas atkal ne nozīme, ka tur var cūkoties kā grib. Bet var, vienīgā gadījumā, jātu .. un visi domā BOSS. Nekā nebija, ja tu unikāls preču pārdevies vai ģeniāls inženieris. Lūk tā. Un tikai sava, aptuveni 5-9 metru istabā. Bet ne ārpus tās.
Kas attiecās uz manu aprakstīto uzņēmumu, Viņiem ir Aviācijas sertifikāts ( kas iekļauj tiesības izstrādāt arī kosmosam paredzētās ietrīcas), bet ražo daudz ko interesantu. Kad mēs savulaik prasījām, lai norada ka tas ko ražotas preces atbilst, ES vai NATO kvalitātes standartiem, rādija lielu neizpratni. Viņu prasības taču ir uz pakāpienu zemāk. Grūti naga Vāciešiem saprast, ka Latvijas ierindņēm – pofig, ja nav rakstīts atbilst un garantē ES vai NATO standartiem, tevi vienkārši ignorēs. Un iepūt vēju, ceru tagad jau tā nav, bet vis iespējams.
Vel viena piebilde par migrantiem. Katru rītu ap 6. Pa viesnīcas logu skats, nāk vācu ģimene uz darbu ar 1-2 bērniem, lai pie viena aizvest jauno paaudzi (uz skolu vai bērnudārzu, nezinu). Nāk austrumu sieviete atbilstošā apģērbā – 5-6 un vairāk bērnu.
Rūpnīcā, apkope pārsvarā austrumu tauta, vācieši ne visai grib šo darbu, pat tādos apstākļos. Kaut gan visi darba rīki, tādi paši, kā viesnīcas apkopējiem.
Un citos darbos Vācijā, droši vien, ir tas pats, kaitīga vai ne visai prestiža darba.
Viktors.Blogers
2017.07.31.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s