Vēsture. История. Latvijas Republika.

Vēsture. История. Latvijas Republika.

Latvija, I – a Pasaules Karā.

Latvijas Republika.

Vienlaikus ar Satversmes izstrādāšanu (1920. – 1922. g.) tika izdiskutēts jautājums par valsts simboliku un pieņemti attiecīgie likumi: par valsts himnu, valsts karogu; valsts ģerboni.

Latvijas Republikas himna

Latvijas Republikas himnas “Dievs, svētī Latviju!” autors ir Kārlis Baumanis. Šo dziesmu – lūgšanu viņš sacerēja 1873. g. Pirmajiem Vispārējiem dziedāšanas svētkiem.

Tās pirmais izpildījums – Dziedāšanas svētku atklāšanas pasākumā Rīgas Latviešu biedrības namā, izpildīja Baltijas skolotāju semināra vīru koris.

Par spīti tam, ka Krievijas impērijas valdība šo dziesmu aizliedza, to zināja un dziedāja visos Latvijas novados. Oficiālais dziesmas nosaukums bija nomainīts uz “Dievs, svētī Baltiju”.

1918. gada 18. novembrī Latvijas Republikas pasludināšanas svinīgajā aktā šo dziesmu – lūgšanu atskaņoja vairākkārt.

Oficiāli par valsts himnu “Dievs svētī Latviju!” apstiprināja 1920. gadā.
Latvijas valsts himna

Dievs, svētī Latviju,
Mūs’ dārgo tēviju,
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to.
Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs Latvijā.

Attēlā: Latvijas valsts himnas autors Kārlis Baumanis

Pēc Latvijas okupācijas (1940. gadā) himna tika aizliegta, to aizstāja LPSR himna.
1990. gada 15. februārī ar Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu “Dievs, svētī Latviju!” tika atkal atzīta par Latvijas Republikas himnu.

 

Latvijas Republikas karogs

Karoga vēsture ir ļoti sena un attiecināma uz Senlatvijas laiku.
Atskaņu hronikā (jeb Rīmju hronikā) vēstīts, ka 1280. gadā kāda Cēsu zemessargu – letu (latgaļu) vienība devusies uz zemgaļu apdraudēto Rīgu. Šīs vienības karogs bija sarkans ar baltu svītru:

“No Cēsīm Rīgā atnācis
bij brālis kāds un atvedis
simts zemessargu sevim līdz,
lai zemgaļus tie sakaut līdz.
To dzirdējuši nāca nu
ar karogu tie sarkanu,
kam vidū balta josla bija.
To pirmo reizi ieraudzīja
pie Cēsīm, tur tas zināms nācis
un letu zemē plīvot sācis…”
19. gs. jaunlatvieši ievēroja šo hronikas tekstu un sāka izmantot sarkanbaltsarkanās krāsas. Tās pakāpeniski kļuva par Latvijas nacionālajām krāsām.
Viens no nozīmīgākajiem sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumiem saistās ar LR proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī 2. Rīgas pilsētas teātra (tagad – Latvijas Nacionālais teātris) ēkā.
Balstoties uz vēsturiskajām liecībām, 1917. gadā Latvijas valsts karoga pašreizējo dizainu izstrādājis mākslinieks Ansis Cīrulis.

Latvijas valsts karogs apstiprināts ar īpašu Satversmes sapulces lēmumu, kas pieņemts 1921. gada 15. jūnijā.

1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulcē pieņemtais likums par Latvijas Republikas karogu noteica krāsu proporcijas, bet nenorādīja krāsu toņus, kā arī karoga izmērus. Tas tika pieņemts vēlākajos likumos.

Attēlā: Latvijas Republikas karogs
LR karogs uzskatāms par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem karogiem pasaulē. (Kaut arī 13.gs. sarakstītā Atskaņu hronika nevēsta ne par karoga krāsu proporcijām, ne sarkanās krāsas toni, ne svītru novietojumu.)

Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru. Sarkanbaltsarkano svītru attiecība ir 2:1:2.
Karoga garuma un platuma attiecība ir 2:1.
Karoga sarkanā krāsa ir īpašā tumši sarkanā tonī (karmīnkrāsa), ko pasaulē mēdz dēvēt arī par “latviešu sarkano”.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā par Latvijas Republikas karoga izmantošanu vai glabāšanu draudēja kriminālatbildība.
No jauna karogs atklātībā parādījās 80. gadu otrajā pusē, kad tas tika plaši lietots Atmodas laikā. Valsts karoga statusā tas tika atjaunots 1990. gada 27. februārī.

 

Latvijas valsts ģerbonis

Ģerboņa jautājums bija sarežģītāks, jo nebija tradicionālu latviešus vienojošu simbolu, tāpēc Satversmes sapulce uzaicināja grafiķi R. Zariņu, kurš, balstoties uz ieteikumiem, Latvijas teritorijā pastāvējušo vēsturisko novadu heraldiku un heraldikas likumiem, izstrādāja ģerboņa metus, kas tika apstiprināti.

Latvijas valsts ģerbonis tika apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gadā 15. jūlijā.

Katrai ģerboņa daļai ir sava nozīme:
vairoga augšdaļā attēlotā zelta saule zilā laukā ir brīvības saule. Tā bija attēlota arī latviešu strēlnieku krūšu nozīmēs un pulku karogos.
Lauva bija Kurzemes un Zemgales hercogistes simbols, tādējādi ģerbonī tā simbolizē šos novadus. Heraldikā lauva tradicionāli simbolizē spēku, modrību un drosmi.
Sudraba grifs bija kādreizējās Pārdaugavas hercogistes ģerbonī, tādēļ LR ģerbonī tas simbolizē Vidzemi un Latgali, kuras bija šīs hercogistes sastāvdaļas. Heraldikā grifs ir teiksmains zvērs ar lauvas ķermeni un ērgļa galvu – bagātību sargātājs. Kristietībā – arī Kristus simbols.
Trīs piecstaru zelta zvaigznes uz ģerboņa vairoga simbolizē vēsturiski pastāvējušos novadus – Vidzemi, Latgali un Kurzemi.
Ozola zarus apvij lenta valsts karoga krāsās.

Apritē valsts ģerbonis ienāca ar 1921. gada 19. augustu.
Bija paredzēti divi valsts ģerboņa varianti – lielais un mazais, bet praksē vairāk tika lietots trešais – t.s. papildinātais mazais ģerbonis, kurš sākotnēji likumā par ģerboni nebija paredzēts.
Pēdējo reizi oficiāli Latvijas Republikas ģerbonis bija iespiests “Valdības Vēstneša” galvenē 1940. gada 5. augusta numurā. Padomju okupācijas laikā tas bija aizliegts.

Latvijas ģerboni atjaunoja 1990. gada 15. februārī ar LPSR Augstākās Padomes lēmumu.

 

Mūsdienu atjaunotajās Latvijas Republikas  

Lielais valsts ģerbonis

Latvijas Republikas lielais valsts ģērbonis ir  apstiprināts 1921.gadā un to atjaunoja 1993.gadā. Lielā valsts ģerboņa vairogs ir dalīts un pusskaldīts: 1. — zilā laukā uzlecošas zelta saules puse, 2. — sudraba laukā pretēji pagriezts sarkans lauva (Kurzeme, Zemgale), 3. — sarkanā laukā sudraba grifs ar zelta mēli un sudraba zobenu labajā ķetnā (Vidzeme, Latgale). Virs vairoga puslokā trīs zelta zvaigznes. Vairoga turētāji — labajā pusē sarkans lauva ar zelta mēli, kreisajā pusē sudraba grifs ar zelta mēli — balstās uz diviem zaļiem ozola zariem, kas saņemti ar sarkansudrabsarkanu lenti valsts karoga krāsu samēros. To ir tiesīgi lietot Valsts prezidents, Saeima, tās komisijas un deputāti, Ministru kabinets,  ministrijas un īpašo uzdevumu ministri, Valsts kontrole, Satversmes tiesa, Augstākā tiesa, ģenerālprokuratūra,  Satversmes aizsardzības birojs, Latvijas Banka, Latvijas Republikas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības.

Papildinātais mazais valsts ģerbonis

Papildinātais mazais valsts ģerbonis ir mazais valsts ģerbonis, kas sānos apņemts ar diviem zaļiem ozola zariem, kuri krustojas zem vairoga. Papildināto mazo valsts ģerboni ir tiesīgi lietot Saeimas Kanceleja, Valsts prezidenta Kanceleja un Valsts kanceleja,  Saeimas ievēlētas vai apstiprinātas institūcijas vai amatpersonas, iestādes, kuras atrodas Ministru kabineta un ministriju tiešā pakļautībā vai pārraudzībā, ministriju, Valsts kontroles, Augstākās tiesas, ģenerālprokuratūras un Latvijas Bankas struktūrvienības, apgabaltiesas, rajonu (pilsētu) tiesas, apgabaltiesu zemesgrāmatu nodaļas, dzimtsarakstu iestādes, prokuratūras iestādes, zvērināti notāri, vēlēšanu komisijas, publisko tiesību pašpārvaldes autonomie subjekti, bāriņtiesas, izdarot apliecinājumus. Papildināto mazo valsts ģerboni drīkst lietot uz diplomiem, apliecībām, atestātiem, kurus izdevušas izglītības iestādes, izņemot augstskolas, un kuri apliecina izglītības vai kvalifikācijas ieguvi pēc akreditētas izglītības programmas.

Mazais valsts ģerbonis

Mazais valsts ģerbonis ir lielā valsts ģerboņa vairogs, virs kura puslokā trīs zelta zvaigznes. Mazo valsts ģerboni ir tiesīgas lietot visas pārējās valsts iestādes, tās pašvaldības, kurām nav sava apstiprināta ģerboņa, kā arī pašvaldību un citu publisko institūciju iestādes.

 

Vienu dienu pirms neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanas, proti, 1918. gada 17. novembrī tika izveidota Tautas padome, kas nekavējoties ievēlēja pirmo Latvijas Pagaidu valdību un pieņēma lēmumu, ka nākamajā dienā tiks sasaukta kārtējā Tautas padomes sēde, kuras laikā tiks proklamēta Latvijas Republika.

Uzsverot šīs dienas nozīmīgumu, ieskatīsimies detalizētā 1918. gada 18. novembra aprakstā. Šīs liktenīgās dienas svinīgais brīdis sākās pulksten 16:00, kad uz Nacionālā teātra skatuves bija sapulcējušies Tautas padomes locekļi. Svinīgo sēdi vadīja Gustavs Zemgals, sākumā nolasot 1918. gada 17. novembra Tautas padomes sēdes protokolu. Pēc protokola nolasīšanas, skanot skaļiem aplausiem, Gustavs Zemgals paziņoja, ka suverēnā jeb valsts vara pāriet Latvijas Tautas padomes rokās. Pēc šī paziņojuma tika dots vārds pirmajam Latvijas Ministru prezidentam, Kārlim Ulmanim, kurš pasludināja, ka Latvijas valsts ir nodibināta kā neatkarīga un demokrātiska republika. Visiem klātesošajiem pieceļoties kājās, atskanēja Kārļa Baumaņa sacerētā tautas himna “Dievs, svētī Latviju!”,

 

kas tika nodziedāta trīs reizes. Noslēdzot Latvijas Tautas padomes sēdi, Gustavs Zemgals vērsās pie visiem klātesošajiem ar aicinājumu palīdzēt grūtajā Latvijas izveidošanas darbā, uzsverot, ka vienīgā viņu vēlēšanās ir saules mūžs Latvijai un lai demokrātiskā Latvija dzīvotu. Neizmērojamā sajūsmā visi klātesošie atkal trīs reizes nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!”.

 

http://visisvetki.lv/latvijas-republikas-proklamesanas-diena/ https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_Republikas_proklam%C4%93%C5%A1anas_diena/    http://www.uzdevumi.lv/p/vesture/12-klase/brivibas-cinas-latvijas-proklamesana-4288/re-5d63e0c9-d166-499e-9f80-1b98c1f2a9d7/

 

LATVIJAI 100

 

 

 

Latvijas 1-a okupācija. 1940.g.

http://www.archiv.org.lv/LVA/pdf/Tezes1999_latv.pdf

http://vesture.eu/index.php/Latvijas_okup%C4%81cija_1940._gad%C4%81

 

 

PSRS karaspēka virzīšanās 1940. gada jūnijā, veicot Baltijas valstu aneksijas operāciju.
Latvijas okupācija (an. Occupations of Latvia, 1940, kr. оккупация Латвии 1940), sarunvalodā dažkārt arī Latvijas anšluss – literatūrā pieņemts apzīmējums vardarbīgai Latvijas Republikas politiskās iekārtas maiņai un teritorijas aneksijai, ko īstenoja PSRS 1940. gada jūnijā.[1]
Pēc armijas sakoncentrēšanas tiešā Latvijas-PSRS robežas tuvumā un vairākiem robežpārkāpumiem no PSRS puses (skat. Masļenku incidents), 1940. gada 16. jūnijā plkst. 14.00 PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs iesniedza Latvijas sūtnim F. Kociņam PSRS valdības ultimātu, kurā bezierunu tonī tika pieprasīta Latvijas valdības atkāpšanās, jaunas valdības izveidošana ar no PSRS puses norādītām personām, un neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišana Latvijā, informējot, ka ja līdz plkst. 23:00 netiks saņemta pozitīva atbilde no Latvijas valdības, padomju Sarkanā armija bez kādas atļaujas no Latvijas puses ieies Latvijas teritorijā un pārņems to, ar spēku apspiežot jebkādu pretošanos. Latvijas valdība piekāpās un nolēma neuzsākt militāru pretestību. 17. jūnijā plkst. 9.00 Sarkanās armijas pārstāvis ģenerālpulkvedis D. Pavlovs sastapās ar Latvijas armijas delegāciju pulkveža Otto Ūdentiņa vadībā Jonišķu dzelzceļa stacijā, un plkst. 13:00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu – tā nepretosies ienākošajām Sarkanās armijas daļām, paliekot kazarmās. Vēl nesagaidot Latvijas valdības atbildi uz ultimātu un armiju pārstāvju tikšanās rezultātus, PSRS 8. armija un 2. armijas daļas pārgrupējās no kaujas kārtības gājienam un šķērsoja Latvijas-PSRS robežu: plkst 13:00 pirmie Sarkanās armijas tanki sasniedza Rīgu, ieņemot pozīcijas stratēģiski svarīgākajos punktos: Spilves lidlaukā, dzelzceļa stacijās, pārņēma tiltus, pastu un telegrāfu, radiofonu u.tml. stratēģiskus objektus, bloķēja civilo kuģu un lidmašīnu satiksmi ar citām valstīm. 3. armija ieņēma Latvijas dienvidaustrumu daļu, bet 2. SSK vienības — Latvijas rietumdaļu. Kopā Latvijas robežu šķērsoja deviņas PSRS armijas divīzijas ar 90 000 sarkanarmiešiem. Latvija nonāca pilnīgā svešas armijas varā, kas saskaņā ar 1907. g. Hāgas sauszemes kara konvencijas 42. pantu, ir būtiska okupācijas pazīme.[2] Latvijas valdība zaudēja rīcības spēju, bet situāciju valstī kontrolēja PSRS sūtniecība Rīgā un PSRS specdienesti. Latvijas tiesu un kārtībsargājošā sistēma tika likvidēta līdz ar okupācijas sākšanos. Visas okupācijas varas iestāžu arestēto lietas skatīja Sarkanās armijas Kara tribunāli, t.i. svešas valsts juridiskās sistēmas struktūras.
Šo akciju pieņemts periodizēt 3 posmos: politiskās augsnes sagatavošana; pastāvīgas militārās klātbūtnes uzspiešana; Sarkanās armijas ievešana, varas pārņemšana, spēka struktūru uzraudzībā veicot plašas līdzšinējo amatpersonu un militārpersonu arestus, izveidojot jaunu marionešu valdību (t.s. Tautas Saeima un Tautas valdība), kas lūdza šo teritoriju oficiāli uzņemt PSRS – rezultātā Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā (anektēta), tās teritorijā izveidojot teritoriāli administratīvu provinci LPSR.
Skat. arī: Molotova-Ribentropa pakts, Latvijas vēsturnieku komisija, 24. teritoriālais korpuss

 

http://omip.lv/lv/latvijas-vestures-parskats/pirma-padomju-okupacija-1940-1941/

Hitlers Parīzē – Staļins Rīgā. PSRS provokācija, ultimāts un Latvijas okupācija
Dienās, kad Hitlers beidza iekarot Franciju, Staļins izmantoja iespēju, ko viņam bija devušas slepenās norunas, un okupēja Baltijas valstis. Okupācija sākās ar provokācijām un ultimātiem un beidzās ar masīvu Sarkanās armijas iebrukumu. Tas bija neizprovocēts lielvalsts varas akts pret skaitliski nelielām suverēnām kaimiņvalstīm, laužot starptautiskas konvencijas un ar šīm valstīm noslēgtus starptautiskus līgumus.

Vienlaikus ar Lietuvas okupāciju 1940. gada 15. jūnija rītausmā PSRS iekš lietū karaspēka speciālās vienības uzbruka trim robežposteņiem Latvijas austrumos, nogalināja trīs robežsargus, kā arī robežsarga sievu un dēlu. Desmit robežsargus un 27 civilpersonas sagūstīja un aizveda uz PSRS.

16. jūnijā – svētdienas pēcpusdienā – Latvijas valdība saņēma PSRS ultimātu, uz kuru bija jāatbild sešu stundu laikā. PSRS Latviju nepamatoti apsūdzēja 1939. gada savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasīja nekavējoties sastādīt jaunu valdību un bez ierobežojumiem ielaist Latvijā PSRS karaspēku, lai nodrošinātu līguma izpildīšanu.

Ievērojot milzīgo PSRS militāro pārsvaru pierobežā, brutālo uzbrukumu robežposteņiem, padomju iebrukumu Lietuvā 15. jūnijā, kā arī karabāžu klātbūtni un neseno Polijas likteni, Latvijas valdība cerēja novērst asinsizliešanu Latvijā un pavēlēja Latvijas armijai sagaidīt Sarkano armiju kā draudzīgas valsts karaspēku. Sarkanā armija okupēja Latviju 17. jūnijā. Tajā pašā dienā tā okupēja arī Igauniju. 17. jūnija vakarā prezidents Kārlis Ulmanis uzrunāja tautu un aicināja: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās!”

Vēl tagad Latvijā debatē, vai valdības un Ulmaņa paša lēmums bija pareizs. Vai nebija jāpretojas, lai gan, no militārā viedokļa, pretestība būtu varējusi ilgt tikai nedaudzas dienas? Vai nebija jāizteic starptautisks protests vai vismaz pasaulei jāpaziņo, ka valdība rīkojas piespiedu kārtā? Tagadējā Krievijas valdība neatzīst okupācijas faktu, atsaucoties uz šo valdības rīkojumu un Ulmaņa vēlāk parakstītajiem dekrētiem, kas notikušajam deva zināmu legalitātes aizsegu.

Kārlis Ulmanis, palikdams savā vietā, drīkstēja vienīgi apstiprināt Latvijas Republikas rīkojumus un likumus, kas drupināja viņa sākotnēji veidotās un beigās vienvaldīgi vadītās valsts pamatus. 21. jūlijā viņam bija jāparaksta pēdējais rīkojums – par savu atcelšanu no valsts prezidenta amata.

Par notikušo Latvijā un kaimiņvalstīs pasaule uzzināja maz. Tā ar bažām sekoja notikumiem Francijā un gaidīja tālāko nacionālsociālistiskās Vācijas rīcību. Lielbritānija gatavojās iespējamam Vācijas iebrukumam.

Okupācija
Hāgas 1907. gada Konvencijas ceturtā sadaļa par sauszemes kara vešanu 42. pantā okupāciju definē šādi: “Teritorija uzskatāma par okupētu, kad tā faktiski atrodas ienaidnieka karaspēka varā. Okupācija aptver tikai to teritoriju, kur šāda pārvalde ir noteikta un var tikt īstenota.” Hāgas Konvencijas dažādie panti nosaka arī okupētājas varas pienākumus okupētajā teritorijā. Tā 43. pants nosaka, ka okupētājai varai “jādara viss iespējamais, lai pēc iespējas atjaunotu un nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību, respektējot [..] valstī spēkā esošos likumus.” 45. pants nosaka: “Ir aizliegts piespiest okupētas teritorijas iedzīvotājus zvērēt uzticību naidīgajai varai.” Un 46. pants: “Jārespektē ģimenes gods un tiesības, cilvēku dzīvība un privātais īpašums, kā arī reliģiskā pārliecība un prakse.” 52. pants savukārt nosaka, ka rekvizīcijām “jābūt samērīgām ar valsts resursiem un tādām, kas neiesaista iedzīvotājus pienākumā piedalīties militārās darbībās pret viņu pašu valsti”.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Ženēvas 1949. gada Konvencija par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā papildināja Hāgas Konvenciju ar svarīgiem noteikumiem. 49. pants nosaka: “Piespiesta individuāla un masu pārvietošana, kā arī aizsargātu personu deportācijas no okupētās teritorijas uz okupētājvalsts vai jebkuras citas okupētas vai neokupētas valsts teritoriju ir aizliegtas, vienalga kuru motīvu dēļ.” 51. pants savukārt aizliedz okupētājai varai piespiest aizsargātas personas kalpot tās militārās vai palīgvienībās un izlietot spiedienu vai propagandu, lai nodrošinātu brīvprātīgu pieteikšanos karadienestam.

Jāievēro, ka abas konvencijas runā par kara laika okupāciju un okupētājas varas pienākumiem okupētajā teritorijā. Jāpatur arī prātā, ka Hāgas Konvencija tapusi laikā, kad karadarbība un teritoriju okupācija stipri atšķīrās no vēlākās prakses. It sevišķi Otrais pasaules karš izcēlās ar savu brutalitāti un gandrīz visu starptautisko konvenciju bezspēcību totalitāro varu vardarbības priekšā. Ženēvas 1949. gada Konvenciju daudzējādi var uzskatīt par Otrā pasaules kara prakses nosodījumu.

Tīri formāli var argumentēt, ka ne Hāgas, nedz arī pēc kara apstiprinātā Ženēvas Konvencija nav pilnībā attiecināma uz Baltijas valstīm. Hāgas Konvencija neparedzēja iespēju, ka kāda lielvara varētu okupēt kādu citu valsti bez karadarbības un tikai ar liela militāra pārspēka draudiem panākot varas nonākšanu savās rokās. Par to it kā runā 1929. gadā noslēgtais un gan Latvijas, gan PSRS ratificētais Kelloga–Briāna (Kellog–Briand) pakts, kas nosoda karu kā starptautiskās politikas instrumentu un otrā pantā paredz konfliktus risināt tikai miera ceļā. Bet ne PSRS, ne nacistiskās Vācijas okupācija Baltijā nebija “klasiska” arī citā nozīmē, jo ne viena, ne otra okupācijas vara neievēroja savus kā okupētājas varas pienākumus okupētajās zemēs, it sevišķi – kārtības un drošības uzturēšanu, iedzīvotāju neiesaistīšanu nelojālā rīcībā, dzīvības un mantas pasargāšanu.

Pēc būtības Baltijas valstis var uzskatīt kā militāri okupētas teritorijas no 1940. gada 17. jūnija līdz pat pilnas neatkarības atgūšanai 1991. gada 21. augustam.
Ultimatīvā prasība Latvijas valdībai 1940. gada 16. jūnijā bija netiešs kara pieteikums, kura priekšā Latvijas valdība jutās spiesta kapitulēt. Latvijā tajā laikā atradās padomju militārās bāzes; Sarkanā armija iepriekšējā dienā bija okupējusi Lietuvu; pie austrumu robežas kaujas gatavībā stāvēja liela PSRS armija. Šis bija ne tikai tiešs rupjš Kelloga–Briāna pakta pārkāpums, bet arī Latvijas–PSRS 1932. gada neuzbrukšanas un 1939. gada savstarpējās palīdzības pakta pārkāpums, kas paredzēja domstarpību risināšanu sarunu ceļā.
Padomju militārie spēki nekavējoties nodrošināja pilnīgu kontroli visā Latvijas teritorijā. Lai gan Latvijā netika ievesta militāra pārvalde, militāro spēku klātbūtne nodrošināja varas pārņemšanu, pseidodemokrātisku valsts un pārvaldes institūciju radīšanu un Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai.
Padomju militārie spēki kontrolēja Latvijas teritoriju 1940./41. gadā, līdz to kara apstākļos nomainīja Vācijas okupācija, un atkal no 1944./45. gada, kad padomju militārie spēki atkal okupēja Latvijas teritoriju un nodrošināja padomju varas hegemoniju līdz pilnīgas neatkarības atgūšanai 1991. gadā. Padomju otrās okupācijas periodā no 1945. līdz 1991. gadam Latvijā atradās liela Padomju armijas spēku koncentrācija, kas savām vajadzībām pārņēma ievērojamas Latvijas platības.
Latvijas Komunistiskā partija, kuras sastāvā latvieši nekad nebija vairākumā, visā okupācijas laikā kontrolēja gan valsts, gan pārvaldes institūcijas, rīkojoties pēc Padomju Savienības Komunistiskās partijas direktīvām.
Vācija, iekarojot un okupējot Latvijas teritoriju 1941. gadā, neatjaunoja Latvijas suverenitāti, bet pārvaldīja Latvijas teritoriju ar savu militāro un civilo pārvaldi, kā arī sev pakļautām latviešu pašpārvaldes institūcijām.
Liels skaits pasaules valstu nekad neatzina Latvijas okupāciju un pievienošanu Padomju Savienībā kā leģitīmu. Daudzās valstīs turpināja darboties Latvijas valsts diplomātiskie pārstāvji. Atzina viņu izdotās Latvijas ārzemju pases. Latvijas PSR Augstākā Padome 1990. un 1991. gadā ar saviem lēmumiem atjaunoja 1918. gadā nodibināto Latvijas valsti uz 1922. gada Satversmes pamatiem.

PSRS okupē Latviju

http://www.uzdevumi.lv/p/vesture/12-klase/latvija-ii-pasaules-kara-6382/re-b66f2d97-c061-474a-b565-30e34bd0b082

 

 

Latvijas 2-a okupācija. 1941.g.

Draudzības gals. Hitlera armija iebrūk Padomju Savienībā
Nacistiskās Vācijas uzbrukums 1941. gada 22. jūnijā pārsteidza Sarkano armiju uzbrukuma pozīcijās – nesagatavotu aizstāvēšanās cīņām. Straujā gaitā vācu armija virzījās uz Latviju un jau 1. jūlijā ieņēma Rīgu. Nedēļu vēlāk visa Latvija bija vācu rokās.

 

 

 

 

Lielākās cīņas notika vācu aplenktajā Liepājā un pie Rīgas. Aizdegās Rīgas Pēterbaznīcas koka tornis un izdega ievērojama Vecrīgas daļa ar vēsturiskām celtnēm. Kopumā Latvija 1941. gada karadarbībā tomēr cieta samērā nelielus postījumus.

Sarkanā armija neorganizēti atkāpās. Armijai, atjaunotajām Strādnieku gvardes vienībām un īpaši saformētajiem “iznīcinātāju” bataljoniem bija uzdots evakuācijas rajonos likvidēt materiālās vērtības, nesaudzīgi vērsties pret “vācu spiegiem un citiem naidīgiem elementiem”.

Padomju iestādes slēdza robežu ar Krieviju un daudziem bēgļiem liedza ieceļošanu, ieskaitot ārzemju ebrejus, kuri bija atraduši patvērumu Latvijā trīsdesmito gadu beigās. Tādējādi viņi bija atstāti drošai nāvei holokaustā.

Latvieši pēc iespējas organizēja bruņotas grupas, lai nodrošinātu kārtību, pasargātu īpašumus, sagūstītu noklīdušos Sarkanās armijas karavīrus un arestētu bijušos komunistu funkcionārus, kas nebija paguvuši aizbēgt.

Okupācija.
“Okupētā PSRS teritorija”. Vācieši pārņem varu un kontroli
Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas vara Latviju uzskatīja par okupētu PSRS teritoriju. Nekavējoties nodibināja militāru pārvaldi, ko nedaudz vēlāk nomainīja civilās pārvaldes institūcijas. Nekavējoties sāka arī darboties un visu okupācijas laiku darbojās vācu slepenie un drošības dienesti, kam visiem līdzekļiem bija jānodrošina nacistu politikas īstenošana. Mēģinājumus nodibināt neatkarīgas valdības institūcijas vai militāras vienības aizliedza, bet latviešus kooptēja nacistu mērķu īstenošanai.

Latvijas pilsētās un pagastos izveidoja militāru un Drošības dienesta (Sicherheitsdienst – SD) komandantūru tīklu. Tās kontrolēja un tām bija pakļautas arī latviešu vietējās pārvaldes un kārtības uzturēšanas institūcijas. Septembrī militārās administrācijas vietā stājās vācu civilā pārvalde, bet palika drošības dienestu tīkls, kam bija pakļauta policija, cietumi un koncentrācijas nometnes. Drošības dienesti īstenoja nacistu rasistisko politiku, apkaroja komunistus un viņu simpatizētājus un vērsās pret nacionāli noskaņotiem latviešiem, kuri negribēja pakļauties vai pretojās nacistu politikai.

Straujā vācu iebrukuma dēļ partizānu grupas kā potenciāls neatkarīgs Latvijas militāro spēku kodols spēja izveidoties galvenokārt tikai centrālajā Latvijas daļā un Ziemeļlatvijā. Tās vācieši nekavējoties pavēlēja atbruņot. To vietā vācu kontrolē, bet latviešu vadībā veidojās t.s. “pašaizsardzības” (Selbstschutz) vienības, kas bija pakļautas vācu komandantūrām. Kodolu veidoja bijušie aizsargi, policisti un Latvijas militārās personas, kam aizliedza valkāt neatkarīgās Latvijas formastērpus un zīmotnes.

Pašaizsardzības grupām bija jāveic ne vien policijas funkcijas, bet arī jāpalīdz īstenot pirmos svarīgākos vācu okupācijas politikas mērķus – arestēt un likvidēt komunistu varas pārstāvjus, kuriem nebija izdevies aizbēgt, un pēc vajadzības piedalīties arī nacistu organizētā ebreju iznīcināšanā, kurā galveno lomu gan spēlēja īpašas SD vienības. Līdz šim nav izdevies precīzi noskaidrot vācu okupācijas laikā nogalināto komunistu un atbalstītāju skaitu. Tas noteikti lēšams vairākos tūkstošos, neskaitot citus okupācijas varas upurus.

Pašaizsardzības vienības pēc pāris mēnešiem atbruņoja un izformēja. To vietā vācu okupācijas vara organizēja sev pakļautas latviešu “aizsardzības” vai “policijas” vienības (Schutzmannschaften), kurām uzdeva ne vien gādāt par kārtību valstī, bet arī piedalīties cīņās pret padomju partizāniem vai frontē.

Pārdzīvotā terora dēļ daudzi bija gatavi cīnīties pret komunismu kā tobrīd lielāko ļaunumu. Tāpēc sākotnēji šajās vienībās iestājās brīvprātīgi it kā uz noteiktu dienesta laiku. Dienesta laiku vēlāk pagarināja, un tīra brīvprātība beidzās. Jaunus rekrūšus ieguva ar tieša vai netieša spiediena palīdzību, solot atalgojumu, izdodot pavēles un beigās – iesaucot un draudot ar kara tiesu.
SS – SD – Gestapo
SS (vāc. Schutzstaffel, aizsardzības vienība) – Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) organizācija, ko 1925. gadā izveidoja Hitlera un augstāko partijas funkcionāru aizsardzībai un ko, sākot ar 1929. gadu, vadīja SS valsts vadītājs (Reichsführer SS) Heinrihs Himlers (Heinrich Himmler). Kā tīrākais NSDAP iemiesojums SS pretendēja veidot partijas eliti, un tajā pieņēma tikai rasiski tīrus vāciešus.

SD (vāc. Sicherheitsdienst, drošības dienests) – NSDAP slepenais dienests, ko iesaistīja cīņā pret politiskiem pretiniekiem, kā arī pret iekšējo opozīciju. No 1939. gada tas strādāja Valsts drošības galvenajā pārvaldē (Reichssicherheitshauptamt) kopā ar Gestapo. Okupētajās teritorijās Austrumeiropā SS un SD pārraudzīja ebreju tautības iedzīvotāju iznīcināšanu.

Gestapo (vāc. Geheime Staatspolizei, slepenā valsts policija). Politiskā policija bija nacionālsociālistiskās diktatūras instruments Vācijā un vācu okupētajos apgabalos. Tur tā kļuva par nacistu vardarbības metožu iemiesojumu (spīdzināšana, ievietošana koncentrācijas nometnēs, nošaušana bez tiesas procesa). Nirnbergas starptautiskais tribunāls pēc kara atzina SS, SD un Gestapo par noziedzīgām organizācijām.

Mobilizācija karam. Obligātais darba dienests
Vācijas kara mašinērijai vajadzēja strādniekus un karavīrus. Iekaroto austrumu apgabalu iedzīvotājus nacistu rasistiskā ideoloģija un prakse sākumā uzskatīja galvenokārt par lētu vai piespiedu darbaspēku. Propaganda sludināja darbu kā patriotisku pienākumu cīņā pret boļševismu.

Darba pienākumus Okupētajos austrumu apgabalos noteica okupēto austrumu apgabalu ministra Alfrēda Rozenberga 1941. gada 19. decembra rīkojums par obligāto darba dienestu.

Nākamajā gadā ar draudiem un viltu, vervējot un beidzot rīkojot mobilizāciju, Latvijas iedzīvotājus piespieda doties darbos uz Vāciju. “Ar Hitlera atļauju” 1942. gadā sākās arī jaunu vīriešu iesaistīšana pusmilitārajā Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst), kura blakus nolūks bija nacisma ideoloģijas mācīšana un potenciāli augstvērtīgu karotāju apzināšana. Ap 20 000 Latvijas iedzīvotāju līdz 1944. gadam bija piespiedu kārtā aizvesti strādāt Vācijā.

Kad pašā Latvijā sāka trūkt strādnieku, darba pienākumi bija jāpilda Latvijā, bet vīriešus galvenokārt iesauca militārajā dienestā. Darba pārvalde, tautā saukta “baltā čeka”, lietoja paņēmienus, ko tautā pielīdzināja boļševiku okupācijas laika izsūtīšanas metodēm.

“Aizstāvēt Latviju pret boļševismu” Latvieši Vācijas militārajā dienestā
Sākot zibenskaru pret PSRS, nacisti paši saviem spēkiem cerēja īsā laikā uzvarēt. Hitlers strikti noliedza nevāciešus uzņemt vērmahtā. Bet jo grūtāk vācu armijai gāja karā, jo vairāk karotāju rindas – brīvprātīgi, ar vilinājumiem vai piespiedu veidā – sāka papildināt okupēto zemju iedzīvotāji Heinriha Himlera vadītās nacistu SS organizācijas pakļautībā. Vācu militārajā dienestā Otrā pasaules karā dažādās vienībās kalpoja ap 115 000 Latvijas iedzīvotāju.

Sākumā latvieši cīņai pret komunistiem vācu dienestā iestājās brīvprātīgi. Tā 1941. gada rudenī cīņai frontē izveidoja pirmos trīs brīvprātīgo aizsardzības, vēlāk – “kārtības dienesta”, beigās “policijas” (Schutzmannschaft), bataljonus, kurus gan nacisti izvairījās uzskatīt par vācu armijai līdzvērtīgiem. Jau ar 1942. gadu sāka izmantot dažādus pamudinājumus, ieskaitot samaksu, lai veicinātu pierakstīšanos, un “brīvprātība” kļuva par aizsegu nelegālai rekrutēšanai, lai izvairītos no apsūdzībām par pārkāpumiem pēc 1907. gada Hāgas konvencijas, kas aizliedz iesaukt okupētas valsts pilsoņus. Kopā okupācijas vara līdz 1944. gadam izveidoja vairāk nekā 30 šādus bataljonus. Tās galvenokārt bija frontes vienības, lai gan vairāki bataljoni piedalījās cīņās pret padomju partizāniem un divi bija iesaistīti Varšavas geto ārējā apsardzē un ebreju konvojēšanā 1942. gadā.

Waffen-SS
Sākot ar 1939. gadu, Waffen-SS bija Lielvācijas elites kaujas vienības, kas bija pakļautas reihsfīrera Himlera SS vadībai, bet cīņās piedalījās vācu armijas ietvaros. Waffen-SS sākumā sastāvēja no valstsvācu (Reichsdeutsche), vēlāk arī vācu tautības (Volksdeutsche) karavīru. Vēlāk izveidoja ģermāņiem radniecīgo tautību Waffen-SS vienības, kurās dienēja nīderlandieši, flāmi, itāļi, valoņi, dāņi, franči, norvēģi. Beigās organizēja arī latviešu, igauņu, krievu, ukraiņu, baltkrievu un citu tautību leģionus. Viena no tām bija kara beigu posmā no krievu karagūstekņiem organizētā ģenerāļa Andreja Vlasova vadītā Krievijas atbīvošanas armija.

Pēc kara Rietumu sabiedrotie atzina, ka pretēji 1907. gada Hāgas konvencijai Waffen-SS pakļautā Latviešu leģiona sastāvā liela daļa karavīru bija vai nu iesaukti, vai arī iesaistīti piespiedu kārtā. Daudzi leģionāri vēlāk dienēja Vācijā amerikāņu un britu armijas palīgdienestā, un viņiem bija atļauts ieceļot Rietumu valstīs, ieskaitot ASV.

 

 

16. marts
Vienīgā reize, kad Latviešu leģiona abas divīzijas karoja blakus viena otrai, bija kaujās pret Sarkano armiju pie Veļikajas upes Krievijas rietumos 1944. gada 16.–19. martā. Tāpēc trimdas leģiona veterānu organizācija “Daugavas Vanagi” 1952. gadā sāka 16. martu atzīmēt kā Latviešu leģiona piemiņas dienu. Pēc neatkarības atjaunošanas šo dienu ar gājienu uz Brīvības pieminekli neoficiāli pieminēja arī Latvijā. 1998. gadā Saeima 16. martu izsludināja par piemiņas dienu. Kad Krievijas Ārlietu ministrija un mediji to apzīmēja kā fašisma atdzimšanu Latvijā, gūstot atbalsi arī ārzemju medijos, piemiņas dienu pēc gada steidzīgi atcēla. Neoficiālie 16. marta pieminēšanas pasākumi kopš šī laika galvenokārt kļuvuši par konfrontāciju starp nacionāli noskaņotām leģionāru atbalstītāju grupām un galvenokārt krieviskām t.s. antifašistiskās ideoloģijas pārstāvju grupām, kas leģionārus uzskata par kara noziedzniekiem un nacistiem.

 

 

 

http://omip.lv/lv/latvijas-vestures-parskats/nacionalsocialistiskas-vacijas-okupacija-1941-1945/

Latvijas 3-a okupācija. 1944 – 1991.g.

Kā kapa miers.
Otrā pasaules kara beigas Latvijā.
Otrā pasaules kara beigas 1945. gada 8. maijā atnesa mieru Eiropai. Latvijā gan beidzās kara posts, bet lielākajai tautas daļai kara beigas nozīmēja otru padomju okupāciju un komunistu terora turpināšanos. Par tiešu vai netiešu sadarbošanos ar nacistu okupantiem, pat tikai par atrašanos vācu okupētajā Latvijā, cilvēkus apcietināja, apsūdzēja vai apsaukāja par “fašistiem” un “dzimtenes nodevējiem”.

Karš beidzās ar nacionālsociālistiskās Vācijas bezierunu kapitulāciju un Sabiedroto uzvaru. Uzvaru 9. maijā svinēja arī Padomju Savienībā. Taču Latvijas valstij un tautai nebija ko svinēt, jo kara beigas nenozīmēja neatkarības atjaunošanu, bet jau otru okupācijas varas maiņu.

Latvijas teritorijā ārpus vācu okupētās Kurzemes Latvijas sovjetizācija un padomju varas politiskās represijas bija sākušās jau tūlīt pēc Sarkanās armijas ierašanās 1944. gada vidū. Armijai pa pēdām sekoja armijas pretizlūkošanas Smerš (saīs. no krievu val. “nāvi spiegiem”) un čekas karaspēka daļas. Nepilnu sešu mēnešu laikā viņi apcietināja 23 300 civiliedzīvotāju – daudzi no tiem pazuda bez vēsts.

Apsūdzētos visbiežāk sodīja pēc Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58. panta kā “vācu ielikteņus, atbalstītājus, policistus, izlūkošanas un pretizlūkošanas aģentus” vai arī par “dzimtenes nodevību”

Abrenes pievienošana Krievijai
Jau pirms kara beigām, 1944. gada 6. oktobrī, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti Daugavpilī apstiprināja Maskavā ierosinātu lēmumu pievienot Abrenes pilsētu un sešus apkārtnes pagastus Krievijas PFSR, tas ir, 1201,76 km2 Latvijas teritorijas ar apmēram 35 000 Latvijas iedzīvotāju.

Pēc neatkarības atjaunošanas Abrenes (krieviski: Pitalova) pilsētas un Krievijai pievienoto pagastu jautājums kļuva par grūtu politisku un konstitucionālu problēmu. Lai gan turpat 50 gadu laikā teritorija pilnībā pārkrievojusies – lielā mērā 1951. gada masveida deportācijas dēļ – nacionāli noskaņotie politiķi un sabiedrības daļa uzskatīja, ka Abrenes piederība Latvijai nav diskutējams jautājums un ka nav pieļaujama pat teritorijas de facto atstāšana Krievijai. 1992. gadā Latvijas Augstākā Padome deklarēja, ka neatzīst Abrenes aneksiju. Savukārt konstitucionālo tiesību eksperti brīdināja, ka Abrenes atsavināšana varētu būt pretrunā ar 1922. gadā apstiprinātās un 1990. gadā atjaunotās Latvijas Satversmes trešajā pantā deklarēto teritoriālo integritāti: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale,” jo Latvijas 1920. gada 11. augusta miera līgums ar Padomju Krieviju bija iekļāvis Abreni Latvijas teritorijā. Līdz ar to prettiesiskās Abrenes aneksijas atzīšana varētu apdraudēt arī atjaunotās valsts pēctecības principu un būt pretrunā ar okupācijas fakta atzīšanu.

Taču faktiskā robeža pēc neatkarības atjaunošanas atstāja anektēto teritoriju Krievijā, un nebija nekādu cerību teritoriju atgūt. Liela daļa sabiedrības nesaskatīja vajadzību to darīt. Latvijas valdība 1997. gadā parafēja robežu līgumu ar Krieviju, kas atstāja Abreni Krievijai. Pie līguma atgriezās tikai 2005. gadā, kad Latvija piedāvāja parakstīt līgumu ar tam pievienotu starptautiskā praksē bieži lietotu vienpusīgu deklarāciju: “Latvija nesaista šo līgumu ar plašāko jautājumu par Latvijas prettiesiskas okupācijas seku likvidēšanu” un “[līgums] neskar un nemazina, un neatņem Latvijas valstij un pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas Miera līgumā, [..] noteiktās tiesības un tiesiskās prasības.” Krievija līgumu ar šādu pievienotu deklarāciju atteicās parakstīt, jo tās oficiālā nostāja neatzīst ne Latvijas Republikas pēctecību, ne okupācijas faktu. Līgumu bez deklarācijas parakstīja un ratificēja 2007. gadā. To par Konstitūcijai atbilstošu vēlāk atzina Satversmes tiesa. Patriotiski noskaņotās sabiedrības organizācijas un grupas robežu līgumu gan turpina nosodīt kā noziedzīgu.

 

http://okupacijasmuzejs.lv/lv/latvijas-okupacijas-vesture/2-padomju-okupacija/deportaciju-atceres-tradicija-latvija

“… Uz mūžu izsūtīts”.
1949. gada 25. marta deportācija
Lai izbeigtu pretestību lauku kolektivizācijai, veidotu materiālo bāzi kolhoziem un tai pašā laikā atbrīvotos no nacionālo partizānu atbalstītājiem, varas iestādes Maskavā izšķīrās veikt masveida deportāciju, galvenokārt no Latvijas laukiem. Tā, no Latvijas izsūtot lauku iedzīvotāju sekmīgāko un produktīvāko daļu, okupācijas režīms iznīcināja ne tikai Latvijas lauksaimniecības ražotspēju, bet arī gadsimtiem senas latviešu lauku sabiedrības tradīcijas un struktūras.

1948. gada rudenī Latvijas PSR prokurors Aleksandrs Mišutins ziņojumā Latvijas Komunistiskās partijas sekretāram Jānim Kalnbērziņam norādīja uz nepieciešamību izlemt par kontrrevolucionāru izsūtīšanu uz PSRS “valsts iekšieni”. Deportācijas “tiesisko” pamatu veidoja PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra sevišķi slepenais lēmums un februārī izdotā Valsts drošības ministrijas instrukcija “Par kārtību, kādā no Latvijas PSR, Lietuvas PSR un Igaunijas PSR izsūtāmas vairākas iedzīvotāju kategorijas”. Latvijas PSR valdības priekšsēdētājs Vilis Lācis 1949. gada 17. martā ar savu parakstu apstiprināja Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu “Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu ārpus Latvijas PSR”.

Čekas karaspēks un Iekšlietu ministrija 1949. gada 28. februārī saņēma stingri slepeno pavēli Nr. 0068 īstenot deportācijas Baltijas valstīs, akciju nosaucot par “Priboj” (latviski – “Krasta banga”).

Norādījumus par deportāciju 24. marta vakarā saņēma īpaši norīkoti čekas pagastu pilnvarotie un to uzticamākie palīgi komunisti un komjaunieši, kas veidoja ap pusi tiešo izpildītāju. Par katru izsūtāmo ģimeni bija sagatavota “lieta”, kurā atradās dokumenti: arhīva ziņas par “kulaka” saimniecības lielumu 1939. gadā, apliecinājums par ieskaitīšanu “kulaku” ģimeņu sarakstos kopš 1947. gada, izziņa par to, vai kāds no izsūtāmajiem ir dienējis padomju armijā, aptaujas lapa par ģimenes sastāvu. Bez “kulakiem” deportēšanai pakļāva arī “bandītu”, “nacionālistu” un citu “tautas ienaidnieku” ģimenes, starp tiem arī tos, kam bija palaimējies atgriezties no iepriekšējiem izsūtījumiem, īpaši jauniešus un bērnus.

 

 

http://www.lsm.lv/lv/raksts/vesture/dzive/16.marts-krustugunis-miti-un-patiesiba-par-latviesu-legionariem.a226520/?utm_source=facebook&utm_campaign=news&utm_medium=like_button

Karš pēc kara.
“Meža brāļu” nacionālās pretošanās cīņas

 

 

 

 

Pirmajos divos pēckara gados vislabāk organizētās cīnītāju grupas darbojās Kurzemē un Latvijas austrumos – Latgalē un Madonas apriņķī. Cīnītāji tur apvienojās divīzijās ar iedalījumu pulkos, bataljonos, rotās un vados. No 1944. līdz 1953. gadam partizānu rindās bija ap 15 000 cilvēku. Tos aktīvi atbalstīja ap 80 000 Latvijas iedzīvotāju. Vissmagākās cīņas notika pirmajos pēckara gados, bet vēl 1953. gada čekas ziņojumi liecina, ka 19 nacionālo cīnītāju grupās bija ap 400 dalībnieku.

Meža brāļus apkaroja čekas iekšējā karaspēka 5. sevišķo uzdevumu divīzija un citas vienības. Čeka veidoja viltus mežabrāļu grupas un iefiltrēja viņu vienībās savus aģentus. No civiliedzīvotājiem organizēja tā saucamos “iznīcinātāju” (krieviski istrebiteļi) bataljonus, milicijas atbalsta grupas un komunistu partijas padomju aktīvistu grupas, kurās iesaistījās ap 16 000 vīru. “Iznīcinātāji” un partijas un komjaunatnes aktīvisti nodrošināja arī 1949. gada masu deportācijas, kas jūtami samazināja partizānu aktivitāti. Apzināta vietējo iedzīvotāju iesaistīšana mežabrāļu apkarošanā saasināja jau tā pastāvošos konfliktus sabiedrībā, kuru sekas izpaužas arī atjaunotās Latvijas valsts sabiedrībā.

Kritušo pretpadomju cīnītāju skaits pārsniedza 3000. Padomju ziņojumos un presē viņus dēvēja par “bandītiem”, un viņu līķus bieži izlika par biedinājumu pagastu centros. Daudzi gūstā saņemtie un notiesātie cīnītāji gāja bojā cietumos un GULAGa soda nometnēs.

Pretējās puses zaudējumi bija līdzīgi lieli. Līdz 1955. gadam pretošanās cīnītāji bija nogalinājuši 707 PSRS čekas iekšējā karaspēka virsniekus un karavīrus, 397 “iznīcinātājus”, 157 čekistus un miličus, 1351 komunistu aktīvistu un 320 viņu piederīgo, kopā gandrīz 3000.

Kopā Latvijas nacionālās pretošanās cīņās laikposmā starp 1944. un 1956. gadu krita ap 6000 cilvēku. Tas bija plašākais un ilgākais pretošanās karš Latvijas vēsturē.

 

 

 

Latvijas vēsture īsumā

Latvijas Nacionālā Bibliotēka

https://www.lnb.lv/

 

Pirms okupācijas: Ievads sarežģītajā Latvijas vēsturē

http://omip.lv/lv/latvijas-vestures-parskats/pirms-okupacijas-ievads-sarezgitaja-latvijas-vesture/

mazākumtautību politika Latvijā bija starp liberālākajām Eiropā. Pamatnācija iedzīvotāju vidū veidoja ap 75%. Mazākumtautībām, kuru vidū lielākās bija krievu, ebreju, vācu, poļu un baltkrievu, bija dotas plašas tiesības veidot savas skolas, kuras uzturēja valsts un pašvaldības. Latviešu valodas mācīšana bija obligāta, un mazākumtautību skolotājiem bija jāiztur pārbaudījums latviešu valodā. Katrai tautībai izveidoja savu izglītības pārvaldi. 1930. gados visu mazākumtautību skolu un vidusskolu skaits sasniedza 600, to vidū 1933./1934. mācību gadā bija 246 krievu, 114 ebreju un 97 vācu skolas. Plaša kultūras autonomija izrietēja no izglītības autonomijas. Parlamentā bija pārstāvētas vairākas mazākumtautību partijas. Lai gan pēc valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā mazākumtautību tiesības tika ierobežotas, tās netika atceltas.
Politiskās nācijas un pilsoniskās sabiedrības veidošanās nebija ne viegla, ne ātra. Jaunās valsts veidotāji apzinājās, ka tās pastāvēšana bija atkarīga ne tikai no tās spējām nostiprināt neatkarību uz ārpusi, bet arī no spējām iekšēji saliedēties. Latvijas valsts veidošanos pašā sākumā izšķiroši ietekmēja trīs valstsvīri, kurus vēl mūsdienās min kā ievērojamākos Latvija politiķus.

 

Latvijas Okupācijas Muzejs 

http://okupacijasmuzejs.lv/lv/

Latvijas Okupācijas muzejs ir valsts akreditēts privāts muzejs, kas dibināts 1993. gadā. To uztur un pārvalda sabiedriskā labuma organizācija Latvijas Okupācijas muzeja biedrība (LOMB).
Latvijas Saeima 2006. gadā apstiprināja Latvijas Okupācijas muzeja likumu, kas nosaka valsts attiecības ar OMB, nodrošina valsts finansiālo atbalstu muzejam un nostiprina muzeja tiesības lietot ēku un tai piederošo zemi. 2010. 2011. un 2012. gadā muzejs no valsts saņēma tikai ap 10% no muzeja operatīvā gada budžeta izdevumiem, pārējie līdzekļi ir apmeklētāju un atbalstītāju ziedojumi. Lielākie muzeja atbalstītāji ir ārzemju latviešu sabiedrība – gan organizācijas, gan individuāli ziedotāji.
Muzejs iekļauts Latvijas valsts diplomātiskajā protokolā, un to apmeklē daudzi ārvalstu vadītāji, diplomāti un citi oficiālo vizīšu pārstāvji.

 

Latvijas Kara muzejs 

http://www.karamuzejs.lv/

https://www.facebook.com/LatvijasKaraMuzejs

 

 

Latvijas Karavīru Kapi

 

 

 

 

 

Advertisements